Windows to Europe

Jānis Joņevs

Uzvara

Ja vēlies ko sasniegt, vispirms zini, ko gribi. Mobilizē savu garu. “Realitāti var mainīt ar dzelzs gribasspēku,” tā skan viens no partijas padomiem. Ir tikai jāizvēlas, ko gribēt.

Grētas griba bija gājusi caur dažādiem attīstības posmiem. Vēl nemaz ne tik sen viņa dejoja zem liepām un neko īsti no dzīves neprasīja. Viņa neapjauta laikmeta nozīmību, nesaprata, ka ikkatram solim un domai jābūt vērstam uz diženo.
Ja tomēr būtu jāatrod kāda Grētas tā laika vēlme, tad viņa gribēja būt mazliet tievāka. Degradētās dekadences paliekas klejoja valstī, spokojās murgaini skaistuma ideāli.
Tā nevarēja turpināties ilgi, šī pasaule bez problēmām un mērķiem. Nāca lielais laiks, pienākums, misija. Grēta saprata, cik nožēlojamas, necienīgas, sīkas bijušas visas viņas kādreizējās vēlēšanās. Viņa tās atmeta kā bērna knupīti un par tām vairs nekad nedomāja.

Tagad Grēta apbrīnoja cilvēkus, kas cēla šo jauno laikmetu. Tos, kuriem nebija šo sīko vēlmju, kuri tiešām spēja skaidri raudzīties tikai uz mērķi.
Kaut kā tā sanāca, ka sevišķi viņa apbrīnoja Hansu. Tur varēja saskatīt daudz un dažādus pamatojumus. Hanss maz runāja par uzvaru un ideoloģiju. Un vispār maz runāja. Viņā nejuta šo sīkmanību, kas pamazām atkal parādījās visos. Un reizē viņš šķita tik cilvēcisks. Vienmēr nopietns, bet ne skumjš. Drīz Grēta vairs nevarēja izvairīties no atziņas, ka viņa ļoti grib, lai Hanss viņu mīlētu. Tas visticamāk nozīmēja, ka viņa pati mīlēja Hansu. Kaut kur viņa bija lasījusi, ka mīlestība ir vienkārši ļoti stipra vēlēšanās. Kur? Viņa jautāja Hansam, arī viņš neatcerējās, kas to būtu teicis. Un kā vienmēr aizgāja tālāk, tā, vienkārši, nekādā veidā nepabeidzis sarunu ar Grētu. Ātri bija prom, kaut arī viņam nebija vienas kājas.
Jūs varētu domāt, ik tas jauki no Grētas puses, tādai skaistulei iemīlēt vienkāji. Bet nekur jau nebija teikts, ka Grēta ir liela skaistule. Un, ja nu par vīriešiem, tad šai departamentā viņi visi, izņemot priekšniecību, bija ar savām īpatnībām. Jozefs bija pusakls, Volfgangs bērnu triekas sists, bet Fricim trūka jebkādas humora izjūtas. Hanss vienīgais šeit bija ieradies no frontes, viņš nēsāja formu bez pazīšanās zīmēm un pistoli pie jostas. Grēta domāja par viņa varonību, par viņa ciešanām, viņai atkal kļuva kauns par sevi, un viņa atmeta visu personisko un koncentrējās vienam galvenajam mērķim, visu vēlmju vēlmei, tas ir, Vācijas Uzvarai.

Savā ziņā interesanti, ka tagad piepildījās aizmirstā un sīkā vēlēšanās. Grēta kļuva daudz tievāka. Kā visi viņas departamentā. Kā visi šajā pilsētā.

Departaments, kur strādāja Grēta un Hanss, protams, bija slepens. Viņi paši nemaz īsti nezināja, ar ko īsti nodarbojās, un tā tam bija jābūt. Sākumā viņi pat necentās minēt. Cik labi bija neko nezināt, izņemot to, ka dari svarīgu darbu. Apzināties, ka tavās ikdienišķajās darbībās ir kāds noslēpumains spēks. Viņi bija pārliecināti, ka viņu darbs nesīs savu pienesumu kopējā, neizbēgamajā un tuvajā uzvarā.

Kad situācija frontē kļuva nestabilāka, un priekšniecība arvien retāk bija uz vietas, disciplīna atslāba un kolēģi sāka izteikt minējumus par sava departamenta darbības raksturu. Dominēja viedoklis, ka tas ir tieši saistīts ar “Wunderwaffe” – brīnumieroci. Principiāli jaunu ieroci, kas viens pats spēs izšķirt kara iznākumu. Viņi sprieda, ka tās kastes, kuras viņi neatvērtas apzīmogoja, uzskaitīja un sūtīja, bija brīnumieroča detaļas, jauniegūtu vielu paraugi, rasējumi. Departaments bija tāds kā starpnieks starp zinātniekiem un armiju.
- Mums nevajadzētu par to runāt. Tas ir slepeni!
Teica Volfgangs, un viņam bija taisnība.
Kad fronte pienāca vēl tuvāka, priekšniecība parādījās vēl retāk, un kolēģi sāka tērzēt par dažādiem brīnumieroča variantiem.
Volfgangs domāja, ka visefektīvākais būtu saules lielgabals. Tas atrastos orbītā, 8200 kilometru no zemes, izliekts spogulis, kas koncentrētu saules gaismu vienā iznīcinošā starā, lai iztvaicētu pretinieka karaspēku. Varbūt šobrīd spogulis tur augšā tiek montēts. Varbūt kāda aizķeršanās. Tūliņ iezvanīsies telefons, viņus lūgs uzmeklēt kādu dokumentu un precizēt savienojuma detaļas.
Vāgnera kundze domā, ka armija strādā pie skaņas lielgabala. Tas darbojas līdzīgi kā Jērikas bazūne vai brašs dziedātājs, kurš ar balsi saplēš glāzi. Lai viņš to izdarītu ir jāatrod precīzs skaņas augstums, kurš rezonā ar glāzi. Šāds skaņas augstums, šāda vibrāciju apmplitūda ir visiem fiziskiem opbjektiem, arī tankiem, lidmašīnām, bumbām. Ar ierīci, kuras darbības princips tuvs eholotei, būtu jānosaka katra individuālā objekta unikālā vibrācijas frekvence. Normāli būtu, ja mums jau pirms kaujas būtu zināma katras ienaidnieka armijas vienības unikālā frekvence. Skaņas lielgabals –
- Tas būs ļoti skaļi? Vai tas nebūs par skaļu mūsu karavīriem? Vai viņi dzirdēs pavēles?
Jautāja Fricis. Vāgnera kundze turpināja:
- Iespējams, skaņa cilvēkam pat nebūtu dzirdama, kā mēs nedzirdam ļoti augstas un ļoti zemas skaņas. Drīzāk to varētu saukt par vibrācijas lielgabalu. Tā iedarbība skārs tikai objektus ar attiecīgo pašfrekvenci. Vilnis tiktu vērsts pret tanku vai lidmašīnu, objekts sāktu vibrēt un saplīstu gabalos. Tas ir ļoti humāns ierocis, jo iznīcina tikai kara mašīnas, saudzējot cilvēkus.
- Tos pēc tam varētu nošaut ar ložmetējiem,
Fricis piebilda.
Jozefs saņēmās, lai nestostītos, un piedāvāja savu variantu:
- Paturiet prātā… galvenais ierocis ir griba. Tiek strādāts pie sava veida psihotronajiem līdzekļiem … jā, jā! Ar šo aparātu tiktu tēmēts uz kā uz tā saucamajiem “gribas kristāliem”, kas atrodoties kaut kur hipofīzes rajonā….
- Es domāju, šim karam pietiks ar ko praktiskāku. Midgardas čūska! Piecsimt metru tērauda! Brīnišķīga mašīna varbūt jau šobrīd rokas zem mūsu kājām. Es, šķiet, jutu vieglu zemes drebēšanu. Midgardas čūska tuvojas krievu pozīcijām. Tā nesteidzas, tā rokas tālāk uz priekšu. Dziļā krievu aizmurē tā izlauzīsies no pazemes un izšķaidīs visu ap sevi!
- Mums tomēr nevajadzētu runāt par tādām lietām.
- Jā, jā.
Priekšniecība tā arī neatgriezās. Kādu brīdi kolēģi sprieda, kas ar viņiem noticis. Vai viņi nogādāja galveno detaļu armijai? Tas jebkurā gadījumā nebūtu tāls brauciens. Volfgangs minēja:
- Ļoti iespējams, ka viņi ir devušies ekspedīcijā uz Himalajiem, uz Tibetu. Tur viņi pagriezīs zemes asi Vācijai labvēlīgā virzienā.
- Atvainojiet, vai tad zemes ass atrodas Tibetā?
- Tā ir garīgās pasaules ass… ja pareizi saprotu.
Grētai patika šis variants. Kaut kur tālu ir kaut kas jāpagriež un viss, pasaule sāk griezties pareizajā virzienā.
Bet visdrīzāk priekšniecības auto trāpīja bumba. Sprādzieni apkārt skanēja biežāk un arvien tuvāk.
Tagad viņi varētu brīvi tērgāt par brīnumieroci, tomēr to vairs nedarīja. Negaidīti sarunās no neatminamas pagātnes atgriezās rāmas un apcerīgas tēmas.
- Kā jūs domājat, vai šodien līs?
Jautāja Vāgnera kundze. Neviens nemācēja atbildēt.
- Drīz jāzied maijpuķītēm. Lietus noderētu.
Teica Grēta, lai atbildētu Vāgnera kundzei, bet pati domāja, diez kur ir tuvākā puķe? Noteikti tikai kaut kur aiz Vācijas robežām. Brīvajā Vācijā, kuras dabiskās robežas sniedzās no Pirenejiem līdz Urāliem, auga maijpuķīšu miljoni. Bet tagad Vācijas robežu varēja redzēt šeit, Berlīnes centrā. Šodien tā bija pievirzījusies divu kvartālu tuvumā. Kad putekļu mākoņi pa reizei kliedējās, Grēta tur, pie Vācijas robežas redzēja svešu tanku siluetus. Varbūt trofejas, viņa domāja.
Tagad bija grūtāk noticēt Vācijas Uzvarai nekā Hansa mīlestībai. Taču tas nekas, kāpēc lai mēs gribētu vieglas lietas.
Saruna starp kolēģiem turpinājās. Fricis gudri teica:
- Gurķi arī nevar bez lietus.
Vāgnera kundze bilda:
- Aprīļa beigās gurķi? Pilsētnieks! Drīz sēs, labākajā gadījumā.
Varbūt šogad nesēs, nodomāja Grēta.
Aiz loga pavisam tuvu laikam krita lādiņš.
- Kā, lūdzu?
Pārjautāja Vāgnera kundze, kad blīkšķi apklusa. Fricis metās atbildēt, taču atkal netālu krita lādiņš, bruka ķieģeļu siena, un Vāgnera kundze bija spiesta atkal pārjautāt:
- Kā? Es nesadzirdēju?
- Kas, tev gurķi ausīs? Gudrā lauciniece!
Vāgnera kundze jau vēra muti, lai kārtīgi atbildētu, bet nupat norībēja vēl trakāk. Pavisam tuvs trāpījums. Nams nolīgojās, tas jau bija vairākkārt salīgojies iepriekšējās dienās, taču nekad ne tik stipri. Dārdoņa ausīs nerimās ilgi, kad tomēr atkal varēja dzirdēt, Jozefs sauca:
- Mums jāiet pagrabā!
- Nē, sirēna klusē! Viss kārtībā.
Iebilda Fricis. Sirēna jau kuro dienu nedarbojās, protams, tā bija vienkārši sadragāta. Vai neizturējusi pati sevi. Viņai taču vajadzētu kaukt nepārtraukti.
Putekļi aizsedza skatu. Kaut vai brīdi neredzēt šo pilsētu! Jau tagad ir grūti noticēt, ka tā vispār kādreiz bijusi, domāja Hanss. Otas un glāzes, liepas un vaļības – teorētiski iespējams, ka tas viss kādreiz šai pilsētā bija, taču ir pavisam skaidrs, ka vairs nebūs nekad.
Droši vien vairs nebūs arī pašas pilsētas. Varbūt šo vietu nolīdzinās un pārlies ar melnu piķi. Varbūt uzars un iestādīs mežu. Vilki šai mežā kauks dienu un nakti, viņiem negulēsies. Nekad šai vietā vairs nesmiesies un nereibs, un nedejos. Te vairs nekas nav iespējams pēc Grētas, pēc viņas trīcošajaiem pleciem un smagās sirds. Kopīgiem spēkiem mēs to panācām, šīs ir Berlīnes pēdējās stundas, un tās nebūs jautras.
Vai tiešām nevarēja būt citādāk? Vai šim visam bija jānotiek, lai viņi saprastu, ko vēlas?
Varbūt kaut kas nebija kārtībā ar mūsu gribu? Kāds nepieregulēts psihotronais stars trāpījis mūsu gribas kristālos, izārdījis to struktūru, kristāli tagad izjukuši smeldz.
Grēta domāja par Vāgnera kundzi, kāpēc viņa jautāja par lietu, vai viņai pašai nāca raudiens? Un par Volfgangu, vai viņš paguva paslēpties, viņš ir diezgan neveikls. Visvairāk viņa domāja par Hansu. Vai gruži nav trāpījuši viņa acīs?
Putekļi tomēr izklīda, un viņi atkal varēja redzēt. Tepat viņi visi bija.
- Prieks jūs visus atkal redzēt! Vai neuzcienāsiet ar cigareti?
Volfgangs tā kā jokoja, jo cigaretes bija beigušās pirms mēneša.
- Ko, atpakaļ pie darba?
Teica kāds cits.
Tad viņi visi pamanīja, ka no sienas ir nokritis milzīgais maršala portrets.
- Ak vai, cik žēl.
Kad mēs iemācīsimies atkal runāt normāli, bez fatālistiskas ironijas. Diezgan droši, ka nekad.
Bet tur, kur bija karājies maršala portrets, sienā bija redzamas tumšas līnijas. Ne plaisas, bet taisnas, savienotas līnijas.
- Tās ir durvis!
Iesaucās Hanss, viņa balsī jutās aizrautība – sen nedzirdēta intonācija. Hansa pirksti slīdēja gar durvju līnijām.
Jozefs nostājās blakus:
- Atļaujiet!
Un taustījās ar akla cilvēka jūtību. Tas bija pareizs domugājiens, viņš uzspieda kādam nemanāmam izvirzījumam, sienas dziļumā noklikšķēja un līnija sienā kļuva platāka. Hanss paķēra no sienas dunci, SS dāvanu par labu darbu, un iedūra to spraugā, vēl mazliet pavērās –
- Pagaidiet!
Hanss pagriezās pret pārējiem.
- Kas?
- Nevajag tur līst. Tur varbūt slepeni dokumenti.
- Varbūt slepena eja?
- Uz kurieni? Uz kurieni tu tagad gribētu eju? Uz Āfriku?
- Man riebjas nēģeri.
- Es domāju, tur ir nauda.
- O, jā, tā gan mums tagad noderētu!
Vofgangs pacēla rokas:
- Lūdzu, pagaidiet! Atļaujiet man iedomāties, kas tur ir. Varbūt pats brīnumierocis? Varbūt rūnu atšifrējums?
- Veriet!
Grēta teica Hansam kā tāda drosminiece. Kad viņš to darīja, Grēta paguva iedomāties, ka durvis var būt mīnētas, un viņi visi šeit nomirs šai pašā mirklī, kaut gan viņiem varēja būt priekšā varbūt vēl viena diena dzīves. Bet tad durvis vērās, nemaz ne tik biezas, kā varēja gaidīt, un nu jau tās bija vaļā. Viņus trāpīja smaržas vilnis.

Tas bija liels seifs, pilns pudelēm. Vismaz divas bija saplīsušas, noteikti no trieciena, tāpēc arī tā smarža. Taču plauktos palika vēl simti. Neviens no viņiem nebija redzējis tik daudz pudeļu vienuviet.
Vai tā bija slepenā viela, inde, superjaudas degviela? Pudeles bija dažādu formu, uz tām bija etiķetes. Grēta lasīja kopā ar citiem: “Castarède Armagnac 1890”, “Plymouth Gin”, “Whiskey”, “Whisky”, “Kentucky Bourbon”, “Хлебное вино”, “Eau de vie”, “Gazdova Slivka”, “Zubrovka”, “Domaine Dupont Calvados”, “Absinthe”, “Cachaça Bayu”, kādi sveši, nezināmi vārdi, vai tās bija rūnas?
Ja ieskatījās, tur bija ne tikai pudeles, bet arī tabakas kārbas, dažādu veidu cigāri un cigaretes.
- Tas viss ir Vācijas īpašums,
teica Fricis, un Jozefs piebilda:
- Tieši tā, pilnīgi pareizi.

Volfgangs:
- Aizvērsim durvis, uzkārsim atpakaļ portretu, un ķersimies atpakaļ pie darba.
Fricis:
- Tā būs vispareizāk.

Pēc divdesmit minūtēm Fricis apvēmās. Viņa nodarījums gan grīdu nepadarīja netīrāku. To jau klāja lipīga kārta – stikla lauskas, saplēstu dokumentu driskas, zeme no apgāztajiem puķupodiem. Jozefs arī rīstījās, tomēr smaidot izspieda:
- Jaunkundz, kāpēc gan jums nepievienoties mums un nepagaršot kaut vai šo Mozeles vīnu?
Bet Fricis, turpinot vemšanu, uzkliedza:
- Dzer, muļķe!
Un Volfgangs teica:
- Ja augstāks spēks piedāvā mums kaut vai mirkli piedošanas, atteikšanās ir zaimošana.
Grēta neatrada vīnu, viņa paņēma zaļu pudeli ar skaistu dāmu uz etiķetes. Viņa nemācēja to atvērt, paskatījās apkārt. Citi risināja problēmu, nositot kakliņus, viņu lūpas asiņoja, smaidi izskatījās sevišķi sārti. Tā darīt Grēta tomēr baidījās. Kamēr blisinājās, Hanss paņēma no viņas pudeli, nosita kakliņu un pasniedza viņai atpakaļ. Dzēriens reibināja kā gāze vēl pirms saniedza muti, iešāvās visos ķermeņa kanālos un eksplodēja kā superbumba. Hanss pasniedza uzdzert kaut ko mazliet maigāku (tas bija burbons, kur gan viņi slēpj vīnu un šampanieti? Laikam šis bija krīzes situācijas krājums, kas sastāvēja tikai no stiprajiem, un labi vien, ka tā), tas līdzēja, un pēc brīža Grēta jau kopā ar visiem smējās par Friča jokiem. Volfgangs, savukārt, kārtoja pa logu mazo darīšanu un kliedza apšaudes virzienā visu, ko mācēja krieviski – pāris rindas no Puškina, ko bija apguvis, grozoties literatūras aprindās. Jozefs mērca roku grīdas piedāvātajos šķidrumos un zieda tos uz grīdas, klāstīdams, ka nu viņš pievērsīsies glezniecībai, talants viņā dusot jau sen, nu laiks atbrīvošanai, un kā pirmo viņš gribētu tapināt Vāgnera kundzes portretu, bet noteikti kailā skatā. Pati modele smējās kā sirēna. Hanss aizmeta kruķi un nozvēlās zemē, no kurienes teica:
- Mana dzīve ir bijusi garlaicīga. Es vienmēr esmu pakļāvies likumiem un morālei.
Grētai atkal bija jāžēlo Hanss, vai viņš tiešām bija pelnījis tik garlaicīgu dzīvi, nabaga Hanss, nabaga vīrieši, šis vājais dzimums. Un Grēta apskāva Hansu.
Apkārt jau skanēja kunksti. Grēta pacēla acis, vai kāds ir ievainots? Apšaude vairs
neapsīka ne mirkli. Vāgnera kundzes formas blūze bija līdz galam vaļā, o, viņas krūtis bija kā divi cepelīni, maijas saules apmirdzētas tās cēlās un krita, vienmēr saglabājot cienību. Zem Vāgnera kundzes dibena kārpījās Fricis, viņš gārdza un locījās, kamēr Vāgnera kundze viņu uzmundrināja:
- Aiziet, manu gurķīt!
Volfgangs un Johans bija turpat blakus, saķērušies cīņā, tā bija cīņa par brīvību un viņi to uzvarēja, triekdamies viens otrā, visbrīvākajā mīlestībā, kāda vien šeit Vācjā bija iespējama. Grētai gan ienāca prātā, ka Jozefs taču ir gandrīz akls, vai viņš – bet kāda gan tam nozīme. Grēta priecājās par viņu sasniegumu.
Hanss apskāva Grētu. Patiešām, kādas gan mums ir tiesības atteikties no pēdējās iespējas dzīvot? Mums vairs nav nekādu tiesību.
Grēta bija gan aizmirsusi šo savu sapni, tas ir, ne jau aizmirsusi, vienkārši pārstājusi par to domāt. Varētu teikt, atteikusies, varbūt, taču nekad ne nodevusi. Un tagad viņa to atcerējās, kā gan tas varēja būt, tas taču bija jau sen atzīts par neiespējamu, taču te viņš bija, Hanss, pa ne milimetra nebija starp viņiem, un Hanss teica:
- Mīļā!
Un vēl citus vārdus, saldus un patiesus. Aizlidoja pār kabinetu viņa militārā forma bez piederības zīmēm, aizlaidās viņas darba blūze, Grētai tā vairs nebūs vajadzīga. Mans šķīstais un vientuļais Hanss, viņš vairs nav ne šķīsts, ne vientuļš, tagad viņš ir tikai mans. Kliedzieni kabinetā kļuva skaļāki, un saplūda ar kliedzieniem aiz loga, bet grūti tos bija dzirdēt, jo skaļāki kļuva arī lādiņu sprādzieni un šāvieni, bet arī tos šeit nemanīja, te bija pašiem savas eksplozijas.
Grēta glaudīja Hansa matus, skūpstīja viņa pieri, tur bija sviedru sāļums un burbona saldums:
- Cik labi, ka mēs viens otru atradām!
- Es vienmēr tevi mīlēju.
- Es tevi arī.
- Vai mēs paliksim kopā uz mūžu?
- Par to nav ne mazākā pamata šaubīties.
- Starp citu,
iejaucās Fricis, necik nekautrēdamies ne Grētas, ne sava kailuma,
- es satiksmes ministrijā savulaik esmu piedalījies brašās ballēs, un, jāatzīst, šī varētu jau sacensties ar dažām no tām.
Volfganfs sūca cigareti un teica:
- Jā… jā… Tēvs mūsu, kas esi debesīs…
- Jūs nopietni?
Jautāja Vāgnera kundze. Bet tad kaut kur jau pavisam blakus sprāga granāta, pār viņiem gruva apmetums un ķieģeļu drumslas. Grēta apsedza Hansu ar savu kailo augumu. Bet viņš trausās uz savas vienīgās kājas, rāvās pie loga. Grēta mēģināja viņu aizturēt, ko gan tu gribi redzēt, mīļais? Bet viņš jau bija augšā, turēdamies pie sienas, kas vairs bija tikai pa pusei siena, un skatījās pa logu, kas jau bija vairāk nekā logs. Redzamība bija laba, Hanss skatījās acis ieplētis, viņš iekliedzās:
- Grēta!
Viņa bija uz grīdas sarāvusies čiekurā, galvu nepaceļot jautāja:
- Kas?
- Krievi bēg! Es saprotu! Ir iedarbināts superierocis, tīras enerģijas izstarotājs! Tas ir kas neiedomājams! Tanki izšķīst kā pūpēži! Krievu karavīri bēg! Viņi neko nespēja pret šo ieroci!
- Vai tas ir…
- Jā, Grēta! Tā ir Vācijas Uzvara!
“Ak, Dievs,” domāja Grēta. “Uzvara. Kā tā?” Viņa gandrīz vai sajutās vainīga. Tagad, kad vairs nebija nekā, pēkšņi bija viss. Cik tas bija savādi. Viņai gribējās lūgt piedošanu visiem. Nesaprotama emocija.
- Paskaties taču, Grēta! Es nespēju tam noticēt, paskaties tu!
Skatīties pirmajā mirklī nemaz tik ļoti negribējās, bet taču vēsture, Grēta rāvās kājās, lai redzētu, Hanss satvēra viņa plecu un grūda, lūk, tur, skaties tur! Viņa skatījās, acis apžilbušas no gaismas.
Tajā brīdī Hanss iešāva viņai pakausī. Viņa jau bija mirusi, kad noslīdēja uz grīdas.

Varbūt muļķīgs cirks, bet Hanss gribēja, lai Grēta mirst laimīga. Viņa ne pie kā nebija vainīga, un, ja jau viņš nebija spējis neko citu, tad lai iet vismaz šis, lai viņai vairāk nav jāmaksā.
Viņš paskatījās vēlreiz pa logu. Teorētiski varētu vēl sanākt laiks puspudelei konjaka. Vai pasēdēt tepat, blakus Grētai.